Ida-Viru – Igaunijas rekordu zeme
Igaunijas rekordvietas Austrumviru apriņķī jeb Idaviru
Vai zinājāt, ka Austrumviru apriņķis jeb Idaviru ir rekordiem bagātākais reģions Igaunijā?
Tartu Universitātes 2020. gada pavasarī un vasarā veiktā kartēšana apstiprināja, ka dabas un cilvēka radīto rekordu galvaspilsēta Igaunijā atrodas tieši Austrumviru apriņķī.
Austrumviru apriņķī daba un cilvēks kopā ir izveidojuši kaut ko patiesi neparastu. Kopumā tika apzinātas 34 rekordvietas, padarot šo reģionu par atklāšanas entuziastu sapni, daudzas no tām var atrast rekordvietu kartē.
Austrumviru apriņķa rekordi nav tikai skaitļi un fakti – tie ir aizraujoši stāsti un piedzīvojumi, kas gaida, lai tos atklātu. Turpmāk iepazīstināsim ar 19 vietām, kuras ikviens var viegli atrast, iemūžināt savus “rekorda mirkļus” fotogrāfijās, izzināt to īpašo nozīmi un dalīties iespaidos ar citiem. Iebraucot apriņķī no Tallinas puses, iebraucējus simboliski sagaida robežstabi Purtsē, no Tartu puses – Rannapungerjā. Robežpilsētā Narvā laipni visus aicina robežstabs dzelzceļa stacijā, bet jūras vārtu pilsētā Narvā-Jēsū – ostā.
Atklājiet, cik neparasts ir Austrumviru apriņķis – Igaunijas Piedzīvojumu zeme, kur rekordi gaida, lai tos atklātu! Brauciet ciemos un izmēģiniet arī rekordvietu spēli, kas aizvedīs ceļojumā uz dienvidu reģionu, ļaus sajust ziemeļu piekrastes stāvkrastu varenību un palīdzēs uzzināt par aizraujošiem dabas un kultūras rekordiem.
Par to, kas šos rekordus padara īpašus un apskates vērtus, var izlasīt zemāk – pat neizejot no savas siltās istabas.
1. Aa – Igaunijas krustvārdu mīklu galvaspilsēta
Ar ciema nosaukumu Aa jeb latviski Ā sākas Igaunijas apdzīvoto vietu uzskaitījums un Aa ir pirmais šķirklis igauņu enciklopēdijās. 2019. gadā Ā ciems tika izvēlēts par Igaunijas krustvārdu mīklu galvaspilsētu. Uzvarētājs tika noteikts no desmit visbiežāk sastopamajiem vietvārdiem krustvārdu mīklās. Nosaukumu var attiecināt uz ciemu, muižu vai pludmali ziemeļu piekrastē, kas vietējo vidū ir ļoti iemīļota atpūtas vieta. Ja vasaras, rudens, ziemas un pavasara galvaspilsētas savu goda nosaukumu nes tikai attiecīgajā sezonā, tad Aa krustvārdu mīklu galvaspilsētas titulu saglabā allaž.
Aiz īsā nosaukuma slēpjas piejūras ciems, kas pirmo reizi minēts Dāijas parādu grāmatā 1242. gadā. Tolaik lietotā nosaukuma forma bija Hazæ. Gadsimtu gaitā ir izplatījušās dažādas nosaukuma formas, tostarp Häcke, Haka un Haküll. Taču tās diez vai būtu tik ļoti piesaistījušas krustvārdu mīklu veidotājus kā Aa. “Aa” igauņu valodā līdzīgi kā latviešu valodā “Ā” bieži tiek lietots arī sarunvalodā, lai izteiktu dažādas izjūtas, piemēram, izbrīnu, pārsteigumu, sajūsmu. Alfabēta pirmais burts tekstos igauņu valodā ir visizplatītākais, bet nosaukumā Aa citu burtu nemaz nav.
2. Igaunijas Raktuvju muzejs –Igaunijas dziļākais muzejs
Igaunijas Raktuvju muzejs Kohtla-Nemmē ir īpašs ar to, ka tā pazemes daļa atrodas astoņu metru dziļumā. Meklējot dziļāko piedzīvojumu Igaunijā, jāņem arī vērā tas, ka temperatūra raktuvju ejās visu gadu ir astoņi grādi. Pret mitrumu, aukstumu un tumsu palīdz kalnrača apmetnis un apziņa, ka drīz vien priekšā dienasgaisma – atšķirībā no īstiem kalnračiem, kuri pazemē pavada visu savu darba dienu.
Muzejs izceļas ar to, ka gidi tajā ir bijušie kalnrači un mašīnas var apskatīt darbībā. Gidi vienlaikus ir arī remonta speciālisti, kas urbšanas iekārtas, iekrāvējus un kombainus uztur darba kārtībā un ekskursijas laikā demonstrē. Jaudīgās mašīnas Kohtlas raktuvēs tika izmantotas līdz to slēgšanai 2001. gadā.
Muzejā var pārvietoties ar pazemes kalnrūpniecības vilcienu. Pazemes dzelzceļš, kādus raktuvēs izmantoja senāk, kā laikmeta liecinieks ir saglabājies tikai muzejā. Mūsdienās raktuvēs kalnračus uz darba vietām nogādā pielāgotas automašīnas.
Bijušajās sprāgstvielu noliktavas telpās Toilas novada skolēni ir izveidojuši Igaunijas dziļāko izlaušanās istabu, kas 2025. gadā tika izraudzīta par labāko jauno piedzīvojumu Austrumviru apriņķī.
3.Kivieli Piedzīvojumu centra gaisa trose – Igaunijas garākais nobrauciens pa trosi
Nobraucieni pa trosi dažādos piedzīvojumu centros allaž darbojas kā magnēts. Igaunijā garāko lidojumu gaisā var izbaudīt Kivieli Piedzīvojumu centrā. 600 metru garais nobrauciens sākas no torņa mākslīgā kalna virsotnē, ātrums var sasniegt pat 80 km/h. Ātrumu beigās samazina bremzēšanas sistēma. Tā ir vienlaikus gan adrenalīna piepildīta, gan droša iespēja vien nieka 30 sekundēs izjust patiesu brīvības sajūtu.
Kivieli Piedzīvojumu centra vidū atrodas 90 metrus augsts kalns. Papildus nobraucieniem ar trosi var lejup pa kalnu laisties ar kalnu automašīnu, velosipēdu un kameru. Visas šīs atrakcijas ir daļa no vasaras parka, kur aktivitātes pieejamas visu vecumu piedzīvojumu entuziastiem.
Ziemā Kivieli ir pazīstams kā slēpošanas centrs ar garākajām nogāzēm Baltijā. Ar kalnu slēpēm un sniega dēli var slēpot pa četrām 400–700 metru garām slēpošanas nogāzēm. Iesācējiem pieejamas divas mācību trases.
Kivieli Piedzīvojumu centrs ir lielisks resursu atkārtotas izmantošanas piemērs. Bijušais puskoksa kalns tagad piedāvā galvu reibinošus piedzīvojumus, un tajā paslēptais siltums tiek prasmīgi izmantots servisa ēkas apsildīšanai.
4. Aidu airēšanas kanāls – vienīgais Igaunijā mākslīgi veidotais olimpiskā izmēra airēšanas kanāl
2012.gadā degakmens ieguves darbība Aidu karjerā tika izbeigta, jo resursu rezerves bija izsmeltas. Zeme tika izlīdzināta un apmežota, izveidots airēšanas kanāls. Pēc sūknēšanas staciju slēgšanas karjera transporta ceļi piepildījās ar ūdeni. Šādi tapa unikāla, ķemmes formas mākslīgo ūdenstilpņu sistēma.
Ar ūdeni piepildītā zona atgādina fjordu ar mistiski dzidru, gaiši zilu ūdeni un augstiem krastiem akmeņainā tuksneša vidū, kur pamazām savu vietu iekaro arī jauns mežs.
Pateicoties industriālās ainavas izmantošanai, Aidu tagad ir ūdens piedzīvojumu centrs. Tajā ir vienīgais Igaunijā mākslīgi veidotais olimpiskā izmēra airēšanas kanāls.
Aidu apkaimē kopumā ir desmitiem kilometriem kanālu, kur var ne vien airēt, bet arī nodarboties ar ūdens motosportu. Atpūtas entuziastus piesaista ūdens dēļu parks un āra baseins.
Iespaidīgā karjera ainava, ko izveidojuši milzīgie ekskavatori, ir īsta paradīze dabas mīļotājiem – to var izbaudīt gan pārgājienā, gan braucienā ar kalnu velosipēdu, gan arī adrenalīna pilnā safari piedzīvojumā.
5. Kohtla-Jerve – vietā, kur atradās Igaunijas pirmā eļļas pārstrādes rūpnīca
Pirmā Igaunijas degslānekļa eļļas rūpnīca Kohtla-Jervē ir attēlota arī uz nacionālās 100 kronu banknotes, kas nāca apgrozībā 1935. gadā. Tas liecina par to, cik svarīga jaunajai valstij bija sava eļļas pārstrāde. Pirmais eļļas tornis ir saglabājies līdz pat mūsdienām.
Sākotnēji degslāneklis tika izmantots tikai kā cietais kurināmais, bet no 1920. gada primāru nozīmi ieņēma eļļas pārstrāde, lai degslāneklim piešķirtu pievienoto vērtību. Vācijā tapa eļļas rūpnīcas prototips, un, izmantojot iegūtās zināšanas, 1921. gadā Kohtla-Jervē tika uzbūvēta pilotrūpnīca. Lai iegūtu eļļu, degslānekli karsēja 500 °C temperatūrā.
Eļļas dzīšanas testi bija veiksmīgi un 1921. gadā republikas valdība nolēma Kohtlā uzbūvēt liela mēroga degslānekļa rūpnīcu, kas sāka darboties 1924. gadā.
No eļļas iegūtā izejviela bija piemērota, piemēram, kuģu un lokomotīvju degvielai. Pēc eļļas ieguves radīto atlikumu – bitumenu – izmantoja jumtu darvošanai, bet, pievienojot minerālvielas, ar to varēja asfaltēt ceļus.
Degslānekļa eļļas rūpniecības turpmākās attīstības atslēga bija degslānekļa benzīna ražošana, lai samazinātu valsts atkarību no importētās naftas. Degslānekļa benzīnu un degslānekļa eļļu izdevās arī eksportēt, piemēram, degvielas eļļu izmantoja Vācijas kara kuģi. Valsts degslānekļa eļļas rūpniecība kļuva ienesīgu nozari.
6. Kohtla-Jerve – pirmās industriālās degslānekļa raktuves atrašanās vieta
Pirmās rakstiskās norādes par “degošo akmeni” datējamas ar 18. gadsimtu, kad zinātnieki to sāka sīkāk izpētīt. Pētījumi parādīja, ka degslānekli var izmantot gan kā cieto kurināmo, gan šķidrā kurināmā ražošanai.
Tomēr šīm zināšanām sākotnēji nesekoja praktiski soļi.
Degslāneklis Krievijas impērijā kļuva pieprasīts tikai pēc degvielas krīzes, kas izveidojās Pirmā pasaules kara laikā, kad ogļu piegādes bija apstājušās.
1916. gadā vietā, kur tagad Kohtla-Jerves pilsētā atrodas Jerves rajons, sāka ierīkot pirmos izmēģinājuma šurfus. No tiem iegūto degslānekli ar 22 vagoniem transportēja uz Pēterburgu, kur veikto izmēģinājumu rezultāti izrādījās pozitīvi. Jau tajā pašā gadā sāka projektēt pirmo degslānekļa karjeru tagadējā Kohtla-Jerves teritorijā.
Taču pirmās pazemes raktuves darbība sākās dažus kilometrus tālāk – Kukrusē. Ar rokām degslānekli Kukrusē ieguva jau 1870. gados, kad muižnieks Roberts fon Tolls to izmantoja kā kurināmo sava spirta brūža krāsnīs. Savu akadēmisko nosaukumu kukersiit Igaunijas degslāneklis ieguvis tieši no Kukruses muižas vāciskā nosaukuma Kuckers.
7. Valastes ūdenskritums – Igaunijas/Baltijas augstākais ūdenskritums
Precīzi dati par Valastes ūdenskrituma augstumu atšķiras. Spēcīgas lietusgāzes to palielina, bet nogruvumi – samazina. Tiek lēsts, ka aptuvenais tā augstums ir 30 metri, līdz ar to Valastes ūdenskritums ir četras reizes augstāks nekā Jegalas ūdenskritums – Igaunijas visplatākais ūdenskritums. Atšķirībā no Jegalas ūdenskrituma Valaste nav dabiskas izcelsmes – tas radies meliorācijas darbu rezultātā un ūdeni saņem no Kāsikveljas novadgrāvja, ko dēvē arī par Valastes upīti. Valastes ūdenskritums krāšņi šļāc pāri Baltijas klints augstākajam un iespaidīgākajam posmam – tieši šeit, Ontikā, kaļķakmens siena paceļas 55 metrus virs jūras līmeņa.
Valastes ūdenskritums viskrāšņākais ir pavasara palu laikā un ziemā, kad ūdenskritums un koki apledo. Tas notiek salā, kad no jūras pūš ziemeļu vējš, kas kopā ar ūdens pilieniem veido gleznainas ledus skulptūras. Vasarā savukārt paveras iespēja baudīt blīvu un sulīgu stāvkrasta mežu.
Tādēļ, atrodoties Valastē, var nonākt gan kā ledus pasaulē, gan gluži džungļos.
Labākais skats uz ūdenskritumu un mežu klints atseguma pakājē paveras no Valastes dabas takas un mācību takas. No kāpnēm lieliski saskatāms arī ģeoloģiskais šķērsgriezums simtiem miljonu gadu laikā izveidojušos iežu slāņos – turklāt joslu raksts ir pārsteidzoši košs.
8. Jehvi Miķeļa baznīca – Igaunijas lielākā viduslaiku vienjoma lauku baznīca un vienīgā cietokšņbaznīca
Pirmās ziņas rakstos par Jehvi Miķeļa baznīcu datējamas ar 14. gadsimtu, taču tās arhitektoniskās īpatnības liecina par agrāku izcelsmi. Svētnīca ir lauku baznīcai neraksturīgi liela, vairāk atgādinot klostera vai bīskapa baznīcu. To pat uzskata par Baltijas valstu lielāko vienjoma dievnamu un Igaunijā vienīgo, kuru ieskauj aizsarggrāvis.
Unikāli ir arī velvju pagrabi zem altāra – tie ir līdzīgi Kerknas un Padises klostera baznīcu kriptām. Nevienā citā Igaunijas lauku baznīcā šādu pagrabu telpu nav. Pašlaik tās pieder Jehvi cietokšņbaznīcas muzejam, kurā var iepazīties ar aizraujošiem atradumiem un stāstiem – tostarp leģendu par diviem brāļiem, no kuriem viens dusmu lēkmē nogalināja otru un nožēlas vadīts uzcēla baznīcu pils vietā.
Tā ir vienīgā cietokšņbaznīca Igaunijā, kuru reiz ieskāva apļveida mūris un aizsarggrāvis. Baznīcas ēkas ārmalu apjoza aizsarggaitenis, bet tornis bija aprīkots ar daudzām šaujamlūkām. Ēka, visticamāk, tika pārbūvēta par cietokšņbaznīcu pēc tās nopostīšanas kaujā 1367. gadā. Jehvi cietokšņbaznīcu Livonijas kara laikā aplenca divas reizes, bet 1558. gada 3. februārī tā tika ieņemta un nopostīta.
9. Sillamē pilsētas centrs – Igaunijas vislabāk saglabājies pagājušā gadsimta 50. gadu neoklasicisma pilsētas centrs
Pēc Otrā pasaules kara vairākās Austrumviru apriņķa pilsētās tika plānoti neoklasicisma stilā veidoti kvartāli pilsētas centrā. Tomēr pēckara nabadzība neļāva visiem šiem grandiozajiem plāniem īstenoties.
Greznā pilsētas sirds tika pilnībā izveidota tikai Sillamē un Kohtla-Jervē.
Sillamē pilsētas centrs ir ļoti labi saglabājies un ir šobrīd labākais pagājušā gadsimta 50. gadu neoklasicisma arhitektūras ansambļa piemērs, kura centrā atrodas pompozais kultūras nams.
Sillamē ir arī labs piemērs tam, kā pilsētas plānojumu var ietekmēt daba.
Pilsēta ir celta vietā, kur klints nogāze pārtrūkst un radusies piekļuve jūrai. Šo ģeoloģisko īpatnību īpaši labi izceļ platais kāpņu ansamblis, kas no centrālā laukuma stāvkrasta virsotnē ved lejup uz Mere puiestee jeb Jūras bulvāri. Tieši šo iespaidīgo kāpņu dēļ Sillamē mēdz dēvēt par Baltijas jūras Odesu.
Padomju laikā Sillamē pilsētā varēja nokļūt tikai ar īpašām caurlaidēm, jo pie urāna bagātināšanas rūpnīcas izveidotā pilsēta bija tik slepena, ka tā nebija atzīmēta pat kartēs. Tagad šo noslēpumainās pilsētas vēsturi izstāsta Sillamē muzejs.
10. Sillamē – Ziemeļigaunijas pirmais kūrorts
Varētu šķist, ka vispazīstamākais Austrumviru apriņķa kūrorts – Narva-Jēsū – bija arī pirmais. Patiesībā Sillamē bija tam apmēram divdesmit gadu priekšā. Sillamē kā atpūtas vieta minēta jau 1852. gadā. Astoņus kilometrus garais kūrorta rajons atradās gar jūras piekrasti starp Setkes upi un Perjatsi strautu. Īpaši strauji atpūtnieku skaits sāka pieaugt pēc tam, kad 1870. gadā izveidoja dzelzceļa savienojumu ar Krievijas impērijas galvaspilsētu Pēterburgu. Ziemeļigaunijas gleznainā daba piesaistīja arvien vairāk atpūtnieku, un reģionā izveidojās arī citi kūrorti – Narva-Jēsū un Merikila.
Sillamē kūrorta ziedu laiki bija gadsimtu mijā. Labākajās vasarās šeit atpūtās 1500–1600 vasarnieku. Pirmā pasaules kara laikā atpūtas nami tika atstāti novārtā un pēc Igaunijas valstiskās neatkarības atjaunošanas kūrorta dzīve šeit vairs īsti neatguvās. Izšķirošas pārmaiņas reģiona dzīvē ienāca 1928. gadā, kad Sillamē tika ieviesta eļļas rūpniecība. Pēc tam Sillamē kļuva zināmāks kā industriālais centrs. Tomēr dabas skaistums, kura dēļ Sillamē reiz tika uzskatīta par Ziemeļigaunijas visskaistāko kūrorta apvidu, nav nekur pazudis.
11.Sillamē ūdenskrātuvju kaskāde – Igaunijas lielākā augstuma starpība
Setkes upe, kas sākas Kurtnas ezeru sistēmā, 22 km attālumā ieplūst Sillamē ezerā. Pilsētā upe ir uzpludināta ar trim dambjiem, veidojot Igaunijā unikālu ūdenstilpņu kaskādi, kuras kopējais uzpludinātais augstums ir 11,65 metri. Sillamē ūdenskrātuves veido Igaunijas vislielāko augstuma starpību starp kaskādē esošajiem ezeriem.
Lielākās ūdenskrātuves ūdensvirsmas platība ir 30 hektāri un vidējais dziļums 7 metri. Makšķernieki šeit visbiežāk lomā iegūst asarus, raudas, līdakas un plaužus.
Pēc ūdenskrātuves Setkes upe plūst gar jūras piekrasti un ietek jūrā pie laivu šķūņiem, kurus tautā dēvē par “Šanhaju”. Pašā pilsētas sirdī uz jūras pusi ved plašas kāpnes. Mere puiestee jeb Jūras bulvāris nemanāmi pāriet jūras promenādē, kur priecē strūklakas, rotaļu un sporta laukumi, piedzīvojumu taka, skatu tornis, skeitparks un kafejnīcas.
Pilsētas tuvumā atrodas vēl kādas iespaidīgas, šoreiz dabiskas kāpnes,
pa kurām lejup krīt Langevojas kaskāde. Ūdenskritumam, kuru ar ūdeni apgādā avoti, ir divas kraujas, un zem tiem kanjons paplašinās. Pēc 300 metru krituma strauts ietek Setkes upē. Pie ūdenskrituma ir izveidota ugunskura un piknika vieta, kas lieliski piemērota atpūtai.
12. Narva-Jēsū pludmale – Igaunijas garākā jūras kūrortpludmale
Narvā-Jēsū atrodas Igaunijas garākā jūras kūrortpludmale, kuras garums ir 9,5 kilometri. Salīdzinājumam – kūrortpilsētas Pērnavas četras pludmales kopā ir tikai 3,9 km, no kurām turklāt tikai mazāk nekā puse klāj patīkamās jūras smiltis. Garajā un plašajā Narvas-Jēsū jūrmalā ikviens var atrast vietu mierīgai atpūtai. Smalko un balto smilšu pludmale ir lieliski piemērota garām pastaigām, izbraucieniem ar velosipēdu un apburošu saulrietu vērošanai. Nav velti Narva-Jēsū tiek dēvēta par “tūkstoš saulrietu ostu”.
Narvas-Jēsū dabas valdzinājums 19. gadsimta 70. gados vainagojās ar kūrorta izveidi. Mūsdienās kūrorta dzīvi raksturo pludmales kafejnīcas, sērfinga klubs, laipas, rotaļu un sporta laukumi, ēstuves, kas piedāvā nobaudīt vietējās garšas, kā arī daudzveidīga vasaras pasākumu programma.
Narvas-Jēsū pludmale sākas pie Narvas upes ietekas jūrā, turpinoties līdz Udrias stāvkrastam un milzu akmeņiem. Upes grīvā apmeklētājiem ir atvērta Igaunijas austrumpusē vistālāk esošā bāka. Unikāla ir jau pati bākas atrašanās vieta – pilsētas centrā, kā arī ainava, kas no tās paveras: vienlaikus var vērot gan jūru, gan upi, gan pilsētas dzīvi, kā arī uzmest skatienu Krievijas virzienā Narvas upes pretējā krastā.
13. Narvas bastioni – vislabāk saglabājusies nocietinājumu sistēma Igaunijā
Narvas pilsētas centra nocietinājumi ir lielisks piemērs dažādu laikmetu aizsardzības būvēm. Šeit var blakus redzēt ordeņa laika cietoksni, viduslaiku pilsētas mūri, ko papildina rondeļi jeb apaļie torņi, kā arī 16. un 17. gadsimta bastionus un priekšnocietinājumus – ravelīnus. Saglabātie un restaurētie nocietinājumi ir īsti dārgakmeņi gan kara vēstures, gan arhitektūras kontekstā.
Pilsētu ieskaujošie zemes nocietinājumi tika būvēti galvenokārt 17. gadsimtā Zviedrijas valdīšanas laikā. Zviedru militārā inženiera un arhitekta Erika Dālberga vadībā tika izveidoti seši jauni bastioni, no kuriem visi, izņemot vienu, ir saglabājušies. Tā ir vislabāk saglabājusies tā laikmeta bastionu sistēma Igaunijā.
Tagad šīs militārās nocietinājumu būves ir kļuvušas par robežpilsētas tūrisma magnētu. Narvas cietoksnī darbojas muzejs ar aizraujošu ekspozīciju. Arī iespaidīgais bastions – Viktorija – uzņem apmeklētājus.
Tā kazemātos jeb tunelveida velvēs un šaujampulvera pagrabā var iepazīt Narvas aizsardzības sistēmas vēsturi.
14. Krēnholmas manufaktūra – 19. gadsimta lielākais rūpniecības komplekss Eiropā
1857. gadā uz Narvas upes salas izveidotā Krēnholmas manufaktūra līdz gadsimta beigām jau sastāvēja no piecām fabrikām
un bija viena no lielākajām, ja ne lielākā rūpniecības apvienība Eiropā. Pirms Pirmā pasaules kara strādnieku skaits sasniedza 10 000, un manufaktūra bija izaugusi par vienu no pasaules lielākajiem tekstila uzņēmumiem.
Atšķirībā no mūsdienām Krēnholmas celtniecības laikā īpaša uzmanība tika pievērsta rūpniecības ēku izskatam. Tāpēc bijušā tekstila milža arhitektūra joprojām ir iespaidīga un pārsteidzoša. Krēnholmas vērienīgums piesaista filmu veidotājus gan no tuvienes, gan tālienes – pat no Holivudas. Savukārt vecā vērpšanas fabrika ar savu iekšpagalmu un kolonnu zāli ir kļuvusi par vietu lieliem pasākumiem, piemēram, Narvas operfestivālam.
Pašlaik slēgtajā rūpniecības teritorijā var nokļūt tikai pasākumu laikā vai piesakoties uz Narvas muzeja ekskursijām. Viena no ekskursijām ved uz Joalas fabriku, kur, kāpjot no pagraba līdz pat ūdenstorņa virsotnei, paveras elpu aizraujošs skats uz visu rūpniecības kompleksu.
15. Narvas ūdenskrātuve – Igaunijas lielākais mākslīgais ezers
Narvas ūdenskrātuve tika izveidota pagājušā gadsimta 50. gadu sākumā hidroelektrostacijas un Narvas elektrostacijas vajadzībām. Tās izveidei virs Krēnholmas salas tika aizšķērsota Narvas upes senleja ar betona pārgāzni. Saskaņā ar jaunākajiem mērījumiem mākslīgās ūdenstilpes platība ir 110 km², no kuriem viena sestā daļa pieder Igaunijai. Narvas ūdenskrātuves krastā atrodas kanālu sistēma, kuru apjož bezgalīgas laivu garāžu rindas.
Šo apvidu dēvē par Narvas Venēciju. Padomju laikā daudziem bija kārdinājums izveidot vasaras māju kanālu starpā. Toreiz varēja ar laivu doties makšķerēt un ogot-sēņot pat Krievijas pusē. Taču arī pāris desmiti Igaunijai piederošo kvadrātkilometru piedāvā bagātīgas iespējas aktīvai atpūtai.
Savdabīgās arhitektūras garāžas-vasarnīcas ir kas vairāk nekā tikai vieta laivas glabāšanai – tur vietējie ļaudis uzturas, makšķerē, nodarbojas ar dārza darbiem, kurina pirti, grilē un svin svētkus. Šī ūdensmīlošā dzīvesveida kultūra piesaista interesi gan tūristiem, gan radošajiem cilvēkiem. Par tradīciju ir kļuvis Narvas mākslas rezidences vasaras projekts “Narvas Venēcijas vēstniecība”, kas pulcē māksliniekus, lai šajā apkaimē dzīvotu un radītu.
16. Narvas upe – salām bagātākā upe Igaunijā
Narvas upe nav tikai robeža starp Igauniju un Krieviju – īpašu to padara arī tās ūdens bagātība un salu daudzums. Upē un ūdenskrātuvē kopā var saskaitīt ap 120 salu, no kurām daudzas ir pagaidu nogulumu salas.
Lielāku salu ir apmēram desmit, un no tām lielākā ir Permiskilas sala, kur atrasta pat retā lidvāveres dzīvotne. Cilvēki Narvas upes salās nedzīvo, taču 19. gadsimtā uz Krēnholmas salas izveidoja iespaidīgu tekstilrūpniecības kompleksu.
Narvas upe vairākos hidrologiskos rādītājos ir Igaunijas lielākā upe. Piemēram, tā izceļas ar vislielāko ūdens caurplūdumu, atstājot aiz sevis Emajegi un Pērnavas upes.
Uz Narvas upes atrodas arī divpakāpju ūdenskritums, kas savulaik bija vislielākais Igaunijā vismaz pēc ūdens jaudas. Taču pēc hidroelektrostacijas izbūves 1955. gadā Narvas ūdenskritumu kaskāde ir izžuvusi. Tikai pavasaros dažkārt Krievija novirza lieko ūdeni pa veco upes gultni, un apmeklētāji var baudīt ūdenskritumu varenību.
Vasarās pa maģisko Narvas upi kursē motorkuģis Caroline,
kas ved pasažierus no Narvas uz Narvu-Jēsū un atpakaļ.
17. Triju raganu aka – vienīgā raganu aka Igaunijā, kas ūdens mutuļo visu gadu
Harju apriņķī esošā Tuhalas raganu aka pārplūst tikai pavasara palu laikā, kad pazemes upē rodas spēcīgs ūdens spiediens. Savukārt Triju raganu aka Koses mežā darbojas visa gada garumā. Ja Tuhalas īslaicīgais izvirdums ir dabas brīnums, tad Austrumviru apriņķa trīs kupolveida strūklakas radušās degslānekļa rūpniecības rezultātā.
Avotu aka tika izveidota 2005. gadā, lai novadītu lieko ūdeni no slēgtās Ahtmes raktuves.
Pateicoties raktuvju ejās griestos izurbtajiem caurumiem, liekais ūdens nonāk Sanniku strautā un plūst tālāk uz Pihajegi upi. Mūsdienās no pazemes izplūst jau ievērojami mazāk ūdens nekā pirmajos gados. Tomēr tā joprojām ir vienīgā viscaur gadu darbojošā tā saucamā raganu aka Igaunijā.
Ratvā palu laikā burbuļo divi urbuma avoti. Turienes raganu aka radās trīspadsmit gadus vēlāk, taču pēc tāda paša principa – lai novadītu lieko ūdeni pēc Viru raktuves slēgšanas.
Mākslīgo avotu pirmā un galvenā funkcija ir pasargāt apkārtējos laukus un mežus no plūdiem, taču lielu ūdeņu laikā tie sniedz arī ievērojamu un aizraujošu skatu. Tā cilvēku radītās raganu akas ir kļuvušas par unikālu Austrumviru apriņķa apskates objektu.
18. Vasknarvas pusdambji un dambis – Igaunijas lielākās iekšzemes hidroinženierbūves
No Vasknarvas ciema, kas atrodas Peipusa ezera ziemeļaustrumu stūrī, sākas Narvas upe. Agrāk upes izteka bieži aizsērēja, jo dominējošie rietumu vēji un upes straume ienesa ezerā radušos nogulumus.
Tāpēc šeit reiz iestājās pat “piektais gadalaiks” – lielo palu laiks, līdzīgi kā Somā reģionā. Piemēram, 1924. gadā Vasknarvu piemeklēja milzīgi plūdi.
Piektais gadalaiks izzuda pagājušā gadsimta 30. gados, kad Igaunijas valsts Narvas upes iztekā izveidoja unikālu hidroinženierbūvju sistēmu. Upes rietumu krastā tika uzbūvēti četri pusdambji jeb šķērsie moli,
bet austrumu krastā – straumi virzošs dambis. Šie šķērsie moli sašaurināja Narvas upes izteku, paātrināja ūdens plūsmu un uzkrāja nogulumus starp sevi.
Vislabākais skats uz Igaunijas lielākajām iekšzemes hidroinženierbūvēm paveras no ziemākā pusdambja. Tur var nokļūt, dodoties aiz Vasknarvas klostera baznīcas. Aizejot līdz mola galam, neviļus rodas sajūta, it kā būtu nonācis pasaules malā.
Pie baznīcas sākas arī Vasknarvas ciems. Vēl Vasknarvā atrodas ordeņa pilsdrupas un osta attīstības posmā. Šajā vietā sākas Igaunijas garākā smilšu pludmale. Pie viena no pusdambjiem vecā robežsardzes torņa vietā slejas jauns skatu tornis, no kura paveras brīnišķīgs skats gan uz ezeru, gan upi, gan arī uz piestājošajiem migrējošajiem putniem.
19. Peipusa ezera ziemeļu piekraste – Igaunijas garākā smilšu pludmale
Peipusa ezera ziemeļu krastā atrodas Igaunijas garākā smilšu pludmale.
Tā nepārtraukti stiepjas 32 kilometrus starp Rannapungerju un Narvas upes grīvu. Ar savu garumu tā pārspēj pat Monolithi pludmali Grieķijā,
ko vairākos tūrisma avotos reklamē kā Eiropas garāko smilšu pludmali.
Arī Peipusa ezers izskatās gluži kā jūra – skatoties pāri ūdens virsmai,
nav redzams ne gals, ne mala. Un, lai gan pietrūkst īstā jūras sāļā vēja, to kompensē patīkami siltais ūdens. Peipusa ziemeļu piekrastē vērojamas maigas dziedošās smiltis, augstas kāpas un gaisīgs priežu mežs.
No visām Peipusa piekrastes pludmalēm vispazīstamākā ir Kauksi, kur var pastaigāties pa promenādi un atpūtināt kājas skatu platformās. Kauksi pludmalē atpūtniekus sagaida arī pludmales ēka, telšu vietas, takas, naktsmītnes un ēdināšanas vietas, kā arī Alutaguses nacionālā parka – Igaunijas jaunākā nacionālā parka – apmeklētāju centrs.
Ziemās, kad Peipusa ezers ir klāts ar ledu, tas kļūst par iemīļotu zemledus makšķerēšanas vietu, kas pievilina cilvēkus gan no tuvienes, gan tālienes. Pavasaros laiku pa laikam paveras maģisks skats, kad stiprs vējš sakrauj dreifējošo ledu mājas augstumā. Šo dabas brīnumu ļaudis brauc vērot un iemūžināt fotogrāfijās.
Abonējiet biļetenu
[smaily_for_wp_newsletter_form]