Mārupes ģimnāzijas ceļojums uz Ida-Viru: Kates piedzīvojumi

Kad Mārupes Valsts ģimnāzijas 12. klase beidzot bija sataisījusies doties ilgi gaidītajā rudens ekskursijā, neviens nevarēja iedomāties, ka dodas uz Igaunijas vismazāk “igaunisko” reģionu – Ida-Viru. Reģionu, kur rūpnīcu torņi mijas ar pareizticīgo kupoliem, kur Baltijas jūras augstākās klintis atklāj zemes slāņus daudzu gadsimtu griezumā un vietu, kur pazemes dinozauri joprojām dārdina zemi.

Taču viss stāsts patiesībā sākās ar Kati – klases smaidošo reportieri, kura gatava pateikt gan: “Oho, šis ir kolosāli,” gan: “Help, es neesmu gatava palikt pazemē.” Un tāpēc šo bloga rakstu caurstrāvo viņas perspektīva — patiesa, smieklīga un ļoti cilvēcīga.

Ceļš caur Tartu uz Peipusa ezera krastu

“Šis nav ezers. Šis ir ziemeļu okeāns bez otra krasta.”

Brauciens aizsākās mierīgi: pelēks novembra rīts, kofeīns, Tartu torņi un AHHA centrs aiz loga… bet viss mainījās, kad autobuss nogriezās uz Peipusa pusi.
Peipusa ezers (Peipsi järv) ir viens no lielākajiem ezeriem Eiropā, kas veido ūdens robežu ar Krieviju. Ceļa zīme aiz loga vēstīja, ka esam šķērsojuši Ida-Viru apgabalu. Pirmā pietura Kauksi pludmale Peipusa ezera krastā un tas izskatījās pavisam citādi nekā to varēja gaidīt izrunājot vārdu – ezers.

Kate:

Es stāvu, skatos un domāju – paga, tas ir E Z E R S? Nu nē. Tas ir ziemeļu okeāns, kurš man saka: “Sveika, meitene, uzvelc cepuri, citādi nosaldēsi ausis.”

Kohtla-Nomme Igaunijas raktuvju muzejs: dārdošas iekārtas un pazemes vilciens, kas dzīvo savu dzīvi

Ja Peipuss bija skaists ievads, tad Kohtla-Nomme Igaunijas Raktuvju muzejs bija pirmais lielais “WOW”. Šeit sākas tas, ko Kate sauc par: “Industriālo “Jurassic Park” ar veciem onkuļiem, kuri runā angliski un nebaidās no pazemē mītošajiem dinozauriem.”

Pazemes vilcieniņš — oficiāli: transporta līdzeklis. Neoficiāli: “es spiedzu, bet bija ļoti fun”

Kate:

“Tā sajūta: stāvi tumsā, ieslēdzas prožektors un noskan spalgs svilpes signāls. Nākamajā brīdī tas metāla kukainis sakustas un grabot ved mūs cauri pazemes labirintam. Tas kratās tā, ka es aizvēru acis un teicu – ok, nu ja šis ir mans finišs, vismaz būs piedzīvojums.”

Vilcieniņš savulaik vadājis īstos ogļračus. Tagad tas vadā ekskursantus… kas vēl nenojauš to, kas sekos. Tas šļūc pa šauriem tuneļiem kā pa pazemes atrakcijām “Universal studio” parkā.

Skaļi.

Čīkstoši.

Brīžiem biedējoši.

Bet ģeniāli.

Rēcošās iekārtas — metāla briesmoņi, kas atsakās nomirt

Vecās raktuvju mašīnas joprojām darbojas. Un īsti bijušie ogļrači – tagad muzeja gidi – tās ar lepnumu ieslēdz un nodemonstrē darbībā.

Kate:

Kad tas dzelzs dinozaurs ierēcās, man likās, ka griesti nokritīs. Bet tās vibrācijas bija episkas. Var just, ka šeit strādājuši īsti cilvēki, nevis roboti.

Fakti:

• Muzejs atrodas šahtā, kas darbojusies no 1938–2001. gadam
• Visi gidi ir bijušie ogļrači, kas pēc slēgšanas iemācījušies angļu un somu valodu, lai varētu vadīt ekskursijas.
• Raktuvju iekārtas ir autentiskas, nevis dekorācijas.

Nakts Tuhamē hostelī: “Šis nav hostelis. Šis ir budžeta spa bez spa.”

Pēc 1.5 stundas, pavadītas pazemes trokšņos klase devās uz Kivieli piedzīvojumu centru, kura pakājē atrodas — Tuhamē hostelis. Šī ir vieta, kur agrāk bija rūpniecisko atlieku kalns, bet tagad ir slēpošanas un piedzīvojumu komplekss, kur ziemā var slēpot pa vairākām trasēm un garākā no tām ir pat 700 metrus gara, bet vasarās apmeklētājus gaida garākā gaisa trase Baltijā un daudzas citas izklaides. Hostelis atrodas pašā kalna pakājē un pa logiem var noskatīties uz milzu pelnu kalnu, kurš šobrīd aktīvi tiek gatavots ziemas slēpošanas sezonai. Hostelis ir: Moderns. Tīrs. Mājīgs. Ar savu virtuvīti un omulīgām istabiņām.

Kate:

Es biju pārliecināta, ka būs tā kā visās ekskursijās – četras gultas, divas krakšķ. Bet nē! Te viss bija smuki. Es jutos kā cilvēks. Liels pluss!

Ar sniegotu kalnu aiz loga atmosfēra bija īsti ziemeļnieciski atturīgā stilā.

Valastes ūdenskritums: Tūkstošgadīgi zemes slāņi un romantiska aukstuma terapija

Nākamajā dienā ceļš veda uz turpat netālu esošo Valastes ūdenskritumu — Ontikas stāvkrasta klintī. Lai arī novembrī tas nav mega spēcīgs, patiesais skaistums slēpjas pašā klintī.

Tieši šeit klase ieraudzīja:

• miljoniem gadu veidojušos senus zemes slāņus,
• oranžus, zilganus, pelēkus iežus,
• Baltijas jūras Ziemeļu līča stāvās klintis,
• un saņēma devu ziemeļu vēja, kas pietuvoja sapratni par dabas varenību.

Kate:

Beidzot sapratu, kāpēc skolotāja rādīja tos zemes slāņu zīmējumus. Dabā tas izskatās kā planētas magnētiskās rezonanses skenējums. Ļoti zinātniski. Ļoti Insta-worthy. Nokāpjot lejā līdz jūrai, ziemeļu vējš iepūta sejā… vairāk neko neteikšu. Bet bija skaisti.

Pihticas klosteris un mūķeņu parāde kā no citas realitātes

Atpakaļ ceļā klase piestāja Pihticas pareizticīgo klosterī – vienā no Igaunijas senākajiem sieviešu klosteriem.

Un te Kate piedzīvoja lielāko kultūršoku:

Mēs stāvam klostera pagalmā, klusums, tornī skan zvans.

Un pēkšņi – mūķenes!

Viena, divas, piecas, septiņas…

No kurienes viņas visas  pēkšņi nāk?

Un tik daudzzzz!

Sajūta bija kā īstā skudru pūznī!

Šī vieta lika saprast, cik dažāda ir Igaunijas kultūra — industriālais reģions pēkšņi kļūst par garīguma centru. Un tas kontrasts ir tieši tas, kas padara Ida-Viru neaizmirstamu.

Kāpēc Ida-Viru ir unikāls ceļojumu galamērķis tieši skolēniem?

Tāpēc, ka tā ir īsta Igaunija bez filtra.

• Te ir pazemes šahtas, kas vēl rāda savu bijušo varenību.
• Te ir ezeri, kas uzvedas kā okeāni.
• Te ir klintis, kas atklāj zemes vēsturi.
• Te ir mūķenes, kas parādās no nekurienes.
• Te ir cilvēki, kas mācās angļu valodu 70 gadu vecumā.
• Un te ir skolēni, kas saprot: “Mēs neko tādu vēl nebijām redzējuši.”

Kate:

Jā, es brauktu vēlreiz. Ida-Viru ir dīvaina, skaista un ļoti īsta. Tieši tāpēc mēs to atcerēsimies ilgi.