Igaunijas augstākā ūdenskrituma – Valaste – kaļķakmens siena atgādina kārtainu desertu, kur pelēkie un brūnie zemes slāņi mijas ar zaļajiem un zilajiem.
Visiespaidīgāk “kārtainais deserts” izskatās glāzē – krāsainās zemes kārtas parādās visā savā krāšņumā. Savukārt dabā iespaidīgā Valastes ūdenskrituma ledus karnīzes labi apskatāmas no trepēm, kas vijas gar ūdenskrituma pakāji un staigājot pa taku, kas speciāli veidota tā, lai labāk varētu aplūkot šo dabas varenību. Daudzslāņainais dabas veidojums ir apskatāms no augšas, apakšas un sāniem.
Skatoties uz 30 metrus augsto krītošā ūdens sienu, nemaz nevar iedomāties, ka tas nav dabiski veidojies, bet gan meliorācijas darbu rezultāts. Patiesībā ūdens ūdenskritumam nāk no Kaasikvälja notekgrāvja jeb Valastes strauta, kas tagad ir kļuvis par šī dabas objekta sastāvdaļu.
Sala un vēja kopdarbības rezultāts
Tiek uzskatīts, ka ziemā Valastes ūdenskritums ir viens no visvairāk fotogrāfētajām vietām Igaunijā. Visskaistākais tas ir, kad sals un ziemeļu vējš apvieno savus spēkus, paceļot ūdens šļakatas un ietērpjot apkārtnes kokus, kas aug uz kaļķakmens nogāzes, krāšņos ledus apvalkos un pārvēršot tos savdabīgās ledus skulptūrās. Ziņa par dabas metamorfozi izplatās ātri un cilvēki no visas Igaunijas ierodas Valastē, lai izbaudītu ledus mežģīņu meistaru maģiskos veidojumus, jo tiklīdz mainās ciklons un valdošie vēji – viss skaistums izkūst.
Foto: Sven Zacek
Vēstures grāmatas mums stāsta, ka Valastes ledus pasaule tika atklāta Igaunijas Republikas dzimšanas dienas rītā, kad cilvēki pulcējās karoga pacelšanas ceremonijā. Tradīcija 24. februāra rītā pacelt zili-melni-balto karogu turpinās jau 17 gadus un kas zin, turpināsies vēl ilgi.
Igaunijas Republikas dzimšanas diena un ziema kopumā ir lielisks laiks apmeklēt stāvo kaļķakmens krastu: koku galotnes netraucē skatam un, ja paveicas ar laiku, var arī apbrīnot skaistās ledus skulptūras arī apkārtnē esošo ūdenskritumu tuvumā.
Protams, šajā laikā blīvus mežu masīvus neredzēsiet. Siltajā sezonā simtgadīgie meži ir kā džungļi, kas iekļauj apkārtnes krastus zaļā mākonī, kas labi atklājas ejot pa Valastes tūrisma un dabas izziņas taku. Jaunizbūvētā un speciāli marķētā taka vijas gar Baltijas stāvkrasta klinšu augstāko un garāko posmu, kur stāvkrasta mala paceļas 55 m virs jūras līmeņa.
Foto: Sven Zacek
Apkārtnē ir 22 informācijas stendi, kas palīdz paplašināt zināšanas par tuvākajiem objektiem. Piemēram, izlasot informāciju par “dzērāju mežu” kļūst skaidrs , ka šis apzīmējums cēlies no slīpajiem kokiem, kuru piekrastes mežos ir daudz. Tas izskaidrojams ar plūstošajiem gruntsūdeņiem, jo gruntī esošais māls kļūst slidens un bieži notiek nogruvumi.
Māla slānis veido krasta zemāko daļu, tas ir iespiedies arī piekrastes smiltīs, kas burtiski aicina paņemt rokās un čukst: “Veido mani!” Pludmalē var arī vingrināt roku motoriku, virpinot apaļos oļus. Te atradīsiet visdažādāko izmēru, struktūru un krāsu akmentiņus, kas dāsni izkaisīti pa piekrastes smilšu joslu. Pārvietošanos pa piekrastes oļiem atvieglo izveidotās koka laipas.
Dabas bagātības
Valastes pārgājienu taka stiepjas 700 metru garumā gar krastu un vēl 700 metrus pa mežu, kas aug uz kaļķakmens plātnes. Ja pieskaitīsim 55 metru augstuma starpību, kas jāpārvar kāpjot pa dzelzs un koka kāpnēm, tad augstuma starpība takā ir gandrīz tāda pati, kā uzkāpjot Igaunijas augstākajā kalnā Lielajā Munameģī (Suur Munamägi), kas ir 60 metrus augsts.
Otinkas kaļķakmens stāvkrasta mežā sastopama daudzveidīga veģetācijas kombinācija, kas parasti nav raksturīga ziemeļu mežiem un iespējama tikai īpašu ekoloģisko apstākļu ietekmē. Jūra un no stāvkrasta plūstošie ūdeņi uztur vienmērīgi mitru vidi oļu piekrastes pakājē un pastāvīgi to bagātina ar minerālvielām. Augstais krasts pasargā mežu no tiešiem saules stariem un vēja, savukārt jūra uztur temperatūras līdzsvaru.
Šādā mitrā un ēnainā mežā īpaši labi jūtas papardes, apkārtnē aug apmēram desmit to sugas. Pļavu plašumus ieskauj ārstniecības augu un nātru klajumi. No dzīvnieku pasaules iemītniekiem tieši sikspārņi jūtas komfortabli starp vecajiem kokiem, jo tur ir pietiekami liela kukaiņu daudzveidība, kuru populācija regulāri tiek kontrolēta.
Iepazīsti apkārtni gidu pavadībā
Cilvēkam dzīvot mežā, kas aug starp jūru un kaļķakmens stāvkrastu, ir daudz grūtāk. Pirms Otrā pasaules kara, kad lauku robežas sniedzās līdz pat jūrai, dzīves apstākļi nebija viegli. Piekrastes iedzīvotājiem vajadzēja kārtīgu izdomu, lai izdzīvotu. Ja vēlaties uzzināt par vietējo dzīvesveidu, Valastes ciemā var rezervēt ekskursiju gida pavadībā. Vietējie gidi – laulātais pāris, Indreks – jurists pēc izglītības un Aili Armingi izklaidēs ekskursantus ar interesantiem stāstījumiem par lietām, kuras neizlasīsiet nevienā vēstures grāmatā.
Gidi pastāstīs, kā zvejnieki kūpināja Baltijas jūras siļķes, izmantojot piekrastes mežā savāktos alkšņus un nātres, kā viņi grozos cēla zivis gar klints malu. Kā zivju lomus zirgu pajūgā veda uz tirgiem Tartu un Narvā.
“Ciema iedzīvotāji speciālās vietās bija ierīkojuši kāpnes, lai nokļūtu no stāvā stāvkrasta pludmalē, taču smagos lomus uznest pa stāvajām trepēm nebija iespējams, tādēļ tika izveidota īpaša pacēlāju sistēma. Šīs vietas joprojām ir saglabātas, vietējie par tām zin, taču tūristiem iesaka pārvietoties pa kāpnēm,” tā iesaka Indreks Armings.
Pārgājienā, kas ieguva sabiedrības balvu konkursā par labāko Ida-Virumā piedzīvojumu maršrutu, pārgājiena dalībniekiem tiek izdalīti arī atkritumu maisi. Tādā veidā regulāri mežā tiek savākti negodprātīgo tūristu atstātie atkritumi. Diemžēl parasti grupas no meža atgriežas, nesot pilnus maisus ar atkritumiem.
Pārgājienus, ko organizē ciematā, var sākties un noslēgties Ontikas ciemā, gan pie Valastes kafejnīcas. Abos gadījumos jūs varēsiet baudīt gardu, uz ugunskura gatavotu zupu. Starp citu, kafejnīca lielāko gada daļu ir atvērta visu diennakti, tāpēc jūs varat paēst gan saullēktā, gan saulrietā. Vēlaties piedzīvot abus? Varat palikt nakšņot tepat uz vietas – ir pieejama atpūtas māja ar visām ērtībām un pieejami namiņi kempingā. Tur var novietot arī savu treileri, izmantot grilu un kublu peldēšanai, vai iznomāt velosipēdu.
Autors: SIRLE SOMMER-KALDA
“Raksts ir tapis sadarbībā ar EU Reģionālās attīstības fonda atbalstu”
