“Šī vairs nav tā Igaunija, kuru pazīstam.”
Un laikam tieši šajā brīdī sākās Latvijas žurnālistu stāsts par Ida-Viru.
Līdz šim daudziem Latvijā, Igaunija asociējās ar Tartu kafejnīcu mieru, Tallinas romantisko vecpilsētu vai Pērnavas spa atpūtu, kur baltos halātos un nesteidzīgā ritmā pazūd ikdienas nogurums. Taču Ida-Viru reģions, kas atrodas Igaunijas ziemeļaustrumos netālu no Krievijas robežas un no Rīgas sasniedzams aptuveni četru līdz piecu stundu braucienā, izrādījās pavisam citāds — skarbāks, industriālāks, reizēm pat mazliet sirreāls, tomēr tieši tāpēc tik aizraujošs.
Šajā aprīlī Igaunijas Tūrisma klasteris uzaicināja atsevišķus Latvijas laikrakstu žurnālistus apmeklēt ida-Viru reģionu. Ceļojumā devās Latvijas reģionālo mediju pārstāves – Alūksnes laikraksta “Alūksnes un Malienas zieņas” Sandra Apine un Limbažu laikraksta “Auseklis” žurnāliste Linda Tauriņa, kā arī portāla Jauns.lv žurnāliste Jana Ozoliņa. Trīs dienu laikā, pārvietojoties starp Peipusa ezera piekrasti, pazemes raktuvēm, SPA vakariem un ziemeļnieciska klusuma pilnām ainavām, pamazām kļuva skaidrs — Ida-Viru nav vieta, kuru iespējams aprakstīt ar dažiem skaistiem tūrisma saukļiem.
“Ir ceļojumi, pēc kuriem atmiņā paliek tikai apskates vietu saraksts. Un ir ceļojumi, pēc kuriem paliek sajūta.”
Ida-Viru — vieta, kur daba sadzīvo ar rūpniecības skarbumu
Ceļojums uz Ida-Viru sākas ar kontrastiem, jo ainava šeit nepārtraukti mainās, liekot pārskatīt visu, ko iepriekš domājām par Igauniju. Vienā brīdī pa logu redzami biezi priežu meži un mierīgas piejūras ainavas, bet jau pēc dažiem kilometriem horizontā paceļas milzīgi degakmens pārstrādes kalni, industriāli torņi un teritorijas, kas vairāk atgādina kino dekorācijas nekā klasisku Ziemeļeiropas galamērķi.
Tieši šī neparastā daba un rūpniecības objektu saplūšana kļuva par vienu no spēcīgākajiem iespaidiem, ko savos rakstos aprakstīja Latvijas žurnālistes. “Alūksnes un Malienas Ziņu” žurnāliste Sandra Apine īpaši precīzi noķērusi sajūtu, kas rodas cilvēkam no Latvijas mazpilsētas, pirmo reizi ieraugot Ida-Viru – nelielu apjukumu, kam tūlīt seko izbrīns un jūsma.
Šeit ainava nav “skaista” tradicionālā izpratnē. Tā ir mazliet dramatiska. Vējš pie Baltijas jūras šķiet asāks, debesis — plašākas, bet piejūras klintis un industriālie horizonti rada sajūtu, ka atrodies kaut kur starp pagātni un nākotni. Un tieši tāpēc šis reģions tik spēcīgi iespiežas atmiņā.
“Šī nav tā Igaunija, kuru pazīstam. Un varbūt tieši tāpēc tā tik ļoti paliek atmiņā.”
Peipusa ezers un Kauksi pludmale — ziemeļniecisks miers, kuru nevar izstāstīt līdz galam
Kauksi pludmale bija viena no tām vietām, kur visa grupa instinktīvi kļuva klusāka, jo plašums, kas pavērās acu priekšā, prasīja nevis sarunas, bet vienkārši klātbūtni.
Vējš nepārtraukti dzina smalkās smiltis gar apaviem, un Peipusa ezers izskatījās tik bezgalīgs, ka vairāk atgādināja jūru, nevis ezeru. Horizonts saplūda ar pelēcīgi zilajām debesīm, savukārt aukstais gaiss lika dziļāk ievilkt elpu un sajust pavasari nevis kalendārā, bet fiziski – uz ādas, plaukstām un vaigiem.
Kāda no žurnālistēm ilgi skatījās tālumā un tad, mazliet neticīgi pasmaidot, pajautāja:
… un tiešām tas ir ezers? Un šis jautājums patiesībā ļoti precīzi raksturo Peipusu.
Tas nav ezers klasiskajā izpratnē. Tas ir milzīgs ziemeļu plašums, kurā nav steigas, nav skaļu promenāžu un nav sajūtas, ka daba būtu pielāgota tūristu vajadzībām.
Tieši šis miers īpaši aizkustināja arī Janu Ozoliņu no Jauns.lv, kura savā rakstā aprakstīja sasalušo Peipusa ezeru, kura ledus atgādinājis smilšu kāpas. Skats bijis tik hipnotizējošs, ka uz mirkli gribējies aizmirst visus aizliegumus un doties pa ledu tālāk pretī horizontam.
Kauksi Beach ir viena no pazīstamākajām Peipusa ezera piekrastes vietām, un tieši pavasarī vai agrā rudenī tā iegūst savu īsto raksturu — bez pūļiem, bez trokšņa un bez sajūtas, ka viss radīts tikai tūristu fotogrāfijām.
Un tieši šādi mirkļi pēc tam paliek atmiņā visspilgtāk — nevis “apskates vietas”, bet sajūta, kā aukstais vējš sitas sejā, kamēr cilvēks stāv pilnīgā klusumā pie ūdens.
“Dažas vietas nevar nofotografēt. Tās var tikai sajust.”
Sillamē — pilsēta, kurā vēsture joprojām jūtama gaisā
Sillamē bija viena no tām vietām, kas visvairāk pārsteidza ar savu atmosfēru, jo pilsētā vienlaikus jūtama gan elegance, gan savāda spriedze, kuru grūti izskaidrot vārdos.
Plašās ielas, monumentālās Staļina laika ēkas un neparastais klusums rada sajūtu, ka esi nokļuvis filmēšanas laukumā, kur dekorācijas saglabājušās ideālā stāvoklī, bet cilvēki no šīs filmas jau sen devušies prom.
Autentiskā Sillamē vide, aiz kuras estētiskajām fasādēm slēpjas sarežģīta un smaga vēsture, šodien vilina arvien vairāk apmeklētāju. PSRS laikā pilsēta bija cieši saistīta ar urāna pārstrādi un kodolprogrammu, turklāt kādu laiku tā pat neesot bijusi atzīmēta kartēs.
Pastaigājoties pa promenādi, bija sajūta, ka šī vieta nepārtraukti balansē starp pagātni un tagadni. Vienā pusē — jūra, vējš un ziemeļnieciska elegance, otrā — industriālais mantojums un vēstures smagums, kas joprojām jūtams pilsētas klusumā. Un īpašā Sillamē siras – pilsētas muzejs, kurā katram ir iespēja iepazīt to skaudro patiesību, kas vēl pavisam nesen bija pilsētas realitāte.
Kohtla-Nomme pazemes labirinti
Ja kāda vieta ceļojuma laikā lika patiešām izkāpt no komforta zonas, tad tās bija Kohtla-Nomme degakmens raktuves, kurās iespējams doties gida vadītā pazemes ekskursijā pa bijušajiem tuneļiem un iepazīt vienu no neparastākajām industriālā tūrisma atrakcijām Baltijā.
“Pirms nolaišanās pazemē mums izsniedza ķiveres, smagas jakas un lukturus, un jau pēc dažām minūtēm kļuva skaidrs, ka šī nebūs “parasta ekskursija”. Pazemē gaiss kļuva vēsāks un mitrāks, skaņas apslāpa, bet vecie tuneļi radīja gandrīz sirreālu sajūtu, it kā mēs būtu nokļuvuši citā laikā”: tā rakstīja žurnālistes.
Īpašu atmosfēru radīja gids — bijušais kalnracis, kurš par raktuvēm stāstīja bez teatrāliem efektiem, taču tieši šī vienkāršība viņa stāstus padarīja vēl spēcīgākus. Klausoties par cilvēkiem, kuri savas darba dienas pavadījuši zem zemes, pēkšņi pazuda ierastā tūrista distance.
Jo tur lejā industriālais tūrisms vairs nešķiet kā “atrakcija”. Tas kļūst par stāstu par cilvēkiem, darbu un veselu laikmetu. Īpaši spilgti atmiņā palika pusdienas pazemē — silta zupa, metāla galdi, nogurušas kājas un sajūta, ka atrodamies vietā, kur reiz ritējusi pavisam cita ikdiena.
“Pazemes raktuves — tas bija kas vairāk par ekskursiju. Tā bija sajūta, ka uz brīdi pieskaries citam laikam.”
Aidu karjers — skaistums, kas slēpj adrenalīnu
Aidu karjers sākumā izskatījās gandrīz neticami mierīgs — zili zaļais ūdens, stāvās malas un saules apspīdētās ainavas radīja sajūtu, ka tūlīt sekos mierīga pastaiga vai romantiska fotosesija.
Taču realitāte izrādījās daudz skaļāka. Aidu karjera teritorijā pieejami safari braucieni un dažādas adrenalīna cienīgas aktivitātes, un tieši tas šo vietu padara tik atšķirīgu no klasiskajām Igaunijas dabas ainavām. Brauciens ar apvidus automašīnu pa karjera teritoriju pārvērtās īstā piedzīvojumā. Auto lēkāja pa grants ceļiem, smiekli mijās ar spontāniem izsaucieniem, bet šoferis, kurš acīmredzami izbaudīja katru asāku pagriezienu, tikai smaidīja.
Tieši šādi kontrasti vislabāk raksturo Ida-Viru. No rīta tu vari stāvēt pilnīgā klusumā pie Peipusa ezera, pēcpusdienā doties pazemē, bet vakarā jau ar adrenalīna pilnu smieklu lēkmi traukties cauri industriālai ainavai, kas izskatās kā no zinātniskās fantastikas filmas.
Alutaguse — vieta, kur daba vēl joprojām ir mazliet mežonīga
Alutaguses Nacionālajā parkā daba šķiet citāda nekā daudzviet citur Baltijā, jo tajā joprojām saglabājusies sajūta, ka cilvēks šeit nav galvenais.
Gaisā smaržoja mitrs mežs, sūnas un auksts pavasara gaiss, bet klusums bija tik dziļš, ka sarunas pašas no sevis kļuva klusākas.
Alutaguses Nacionālā parka apmeklētāju centrā dzirdējām stāstus par vietējiem ticējumiem, lāčiem un zvejniekiem, kuri atgriežas mājās, ja ceļā sastop lapsu vai sievieti. Kāds no klātesošajiem par to pat iesmēja, piebilstot, ka tad puse Latvijas zvejnieku vispār netiktu līdz ezeram.
Taču tieši šādi sīkumi rada sajūtu, ka ceļojums kļūst personīgāks un dzīvāks. Un doma, ka kaut kur šajos mežos iespējams vērot savvaļas brūnos lāčus, vienlaikus šķita gan biedējoša, gan neticami vilinoša.
Kāpēc Ida-Viru paliek atmiņā?
Lasot Latvijas žurnālistu rakstus un atceroties pašu ceļojumu, kļūst skaidrs — Ida-Viru nav galamērķis, kas cenšas izpatikt visiem.
Tas nav perfekti nopulēts tūrisma plakāts.
Tieši otrādi — šis reģions ir mazliet raupjš, mazliet noslēpumains un dažbrīd pat neērts, taču tieši tāpēc tas šķiet tik īsts.
Te daba sadzīvo ar rūpniecību, spa vakari — ar pazemes tuneļiem, bet jūras vējš nepārtraukti atgādina, ka atrodamies vietā, kur viss ir nedaudz spēcīgāks — gan ainavas, gan sajūtas.
Varbūt tieši tāpēc Ida-Viru tik grūti aprakstīt vienā teikumā. Tas nav tikai ceļojums uz Igauniju. Tā ir vieta, kur vienā dienā iespējams stāvēt pilnīgā klusumā pie Peipusa ezera, dažas stundas vēlāk klausīties bijušā kalnrača stāstos pazemē, bet vakarā sēdēt pie jūras un domāt, cik neticami daudz dažādu pasauļu spēj satilpt vienā reģionā.
Rakstā izmantoti Limbažu novada laikraksta “Auseklis” žurnālistes Lindas Tauriņas foto.
