Rīts Toilā – veselība ar padomju garšu un ziemeļu šarmu
Otrās dienas rīts Toila Spa Hotel mūs sagaidīja ar siltu skatienu un zviedru galdu, kas priecēja gan acis, gan garšas kārpiņas. Silti dzērieni, svaigi zaļumi, krēmīgi deserti – brokastis šeit bija vairāk nekā tikai ēdiens. Viss it kā pavisam vienkārši, taču ar sirsnību un gaumi.
Kad šķīvji bija tukši un kafijas tasītēs varēja zīlēt biezumos, sākās mūsu piedzīvojuma otrā daļa. Mūs uzaicināja ekskursijā pa SPA kompleksu. Viesnīcas pārstāve atklāja kādu stāstu, kas lika paskatīties uz šo vietu pavisam citām acīm – istabiņas šeit ir nelielas, jo galvenā uzmanība pirmssākumos bija pievērsta ārstniecībai. Vēsturiski Toila SPA bija padomju laika veselības centrs kalnračiem, un šī mantojuma gars vēl joprojām virmo gaisā.
Arī mēs paši ļāvāmies dažām procedūrām: karboksi terapija sprandā lika asinīm uzsilt, relaksācijas ūdens gulta izšķīdināja saspringumu, bet silto smilšu procedūra apņēma kā jūras krasts. Kulminācijā – Krio kabīne ar -160°C. Daži no mums drosmīgi devās iekšā, citi – vēroja no malas, bet visiem uz lūpām bija smaids.
Toila SPA nav vienkārši atpūtas vieta – tā ir dzīva vēstures un labsajūtas pieredze, kur ķermenis un prāts atgūst spēkus kopā. Ne jau par velti saka: “Neskati vīru no cepures”.
Starp jūru un priedēm – Toila kempinga dabas klātbūtne
Dažu soļu attālumā no SPA kompleksa, priežu meža ielokā, atklājas vēl viena vieta – Toila kempings. Tā nav vienkārši apmešanās vieta. Tā ir iespēja dzīvot kopā ar dabu, neatsakoties no ērtībām.
Tur ir viss, ko sirds kāro tiem, kuri meklē vienkāršību: mājīgas koka mājiņas, kemperu vietas, meža smarža un jūras šalkoņa kā mūzika naktī. Vieta, kur nav neviena lieka trokšņa, bet ir viss nepieciešamais, lai atgrieztos pie sevis.
Mums šķita, ka pat gaiss šeit elpo citādi – lēnāk, dzidrāk. Tā ir iespēja atjaunot sevi. Šī vieta aicina atgriezties ar mieru ar priežu fitoncīdu smaržām un jūras viļņiem.
Vēsturiska pieredze Oru parkā – VR ceļojums laikā
Debezis apmākušā un lietus lēni pil no debesīm, bet tas mūs neaptur. Apvilkuši koši dzeltenos lietusmēteļus, gluži kā tāda Minjonu komanda, dodamies uz vienu no Ida-Viru dārgumiem – Toila Oru parku. Gaisā virmo jūras mitrums un maigs nostalģijas pieskāriens. Šī nav parasta pastaiga – tā kļūst par ceļojumu laikā.
Oru parks slēpj bagātu vēsturi. 19. gadsimtā Pühajõgi upes gleznainajā ielejā to kā privāto rezidenci izveidoja viens no Krievijas bagātākajiem uzņēmējiem – Grigorijs Jelisejevs. Vēlāk šo vietu par savu vasaras mājvietu izvēlējās arī Igaunijas pirmais prezidents Konstantīns Pēts. Diemžēl pils tika nopostīta Otrā pasaules kara laikā, taču parka elegance ir saglabājusies līdz pat mūsdienām.
Kad mēs pievēršam skatienu koku galotnēm, ir viegli iedomāties, kā šeit kādreiz soļoja valsts vīri, dāmas ar saulessargiem un klusi sarunājās parka alejās. Parka baltā lapene pašā jūras stāvkrastā – tā vien šķiet, ka radīta, lai tur kāds teiktu “jā” dzīvei, mīlestībai vai vienkārši – sev.
Bet tad nāk brīdis, kas maina visu. Mēs uzliekam VR brilles, un pils, kas reiz bija tikai pieminēta stāstos, pēkšņi atdzīvojas acu priekšā. Staigājam pa greznajām zālēm, veramies laukā pa logiem, pārvietojamies pa dārziem un pat nokļūstam uz pils jumta kores. Tas nav vienkārši efekts – tā ir ilūzija ar dvēseli. Gribas pieskarties sienām, krēsliem, telpām, kas vairs neeksistē, bet kurās tagad atkal mīt dzīva vēsture.
Un vēl kāds niansēts pieskāriens – stāstījums ir pieejams arī latviešu valodā. Tā ir detaļa, kas liek justies īpaši novērtētiem. Tā nav tikai VR pieredze – tā ir emocionāla saikne ar pagātni, kuras vairs nav, bet kuru šeit var piedzīvot ar visām maņām.
Akustikas spēks Jõhvi koncertzālē – mūzika, kas runā arī klusumā
Kad autobuss iegriežas Jõhvi pilsētā – Ida-Viru reģiona centrā, mums vēl nav nojausmas, ka ieiesim skaņas pasaulē. Mūs sagaida omulīgais koncertzāles direktors – enerģisks, zinošs un ar mirdzumu acīs.
Ekskursija nav tikai pastaiga pa zālēm. Tā ir ceļojums aiz priekškara – mēs iepazīstam mēģinājumu telpas, dekorāciju noliktavas, aktieru gaiteņus. Katrs stūris izstaro vienlaikus funkcionalitāti un iedvesmu.
“Es esmu bijis visās Latvijas koncertzālēs,” saka direktors, “un varu teikt – Jõhvi zālei ir savs neatkārtojams raksturs. Šeit viss radīts, lai klausītājs sadzirdētu ne tikai mūziku, bet arī klusumu starp notīm.” Viņš atzīst, ka starp Jõhvi un Tartu notiek draudzīgs, bet azartisks sacensības gars par to, kurā zālē ir labāka akustika.
Jõhvi koncertzāle, kas uzcelta pirms divām desmitgadēm, ir viena no modernākajām visā Igaunijā. Tā nav atdarinājums – tā ir oriģināla mākslas telpa. Un pat ja šeit nav iespējas noklausīties koncertu, pati arhitektūra, gaismas un telpas klusums ir pieredze, ko vērts sajust.
Gruzīnu garšu piedzīvojums “Mimino” – Tbilisi Igaunijā
Ir pusdienlaiks, un mūsu nākamā pietura aizved uz vietu, kur sajūtas pārņem vēl pirms paspējam ielūkoties ēdienkartē. Taverna “Mimino” – tas nav vienkārši restorāns. Tā ir vieta, kur garšas kļūst par stāstu.
Tiklīdz pārkāpjam slieksni, mūs sagaida siltums, čuguna pannas, gruzīnu mūzika un smaržas, kas liek iemirdzēties acīm. Šeit katrs ēdiens ir kā tradīciju tilts starp Kaukāzu un Igauniju. Mēs izvēlamies hačapuri, sulīgu šašliku, pahlavu, un, protams, hinkaļus ar pīli – neierasts, bet neaizmirstams pārsteigums.
Saimniece dalās ar stāstiem par to kā tapis šis visu iemīļotais krodziņš, un pat tie, kas šeit ir pirmoreiz, jūtas kā sen gaidīti viesi. Vieta nav tikai par ēdienu – tā ir austrumu viesmīlības un mājīguma pieredze, kas silda vairāk nekā vēderu. Vai nav savādi, pat šobrīd rakstot šīs rindas, mutē saskien siekalas, atceroties pusdienas “Mimino”!
Industriālais mantojums Kohtla-Järvē – stāsts no zemes dzīlēm
Pēc gardām pusdienām atkal laukā, lietū un drēgnumā, bet šoreiz mūsu ceļojuma ritms mainās. No dabas maiguma un gruzīnu garšu siltuma mēs pārslēdzamies uz pavisam citu noskaņu – skarbāku, klusāku, bet ne mazāk spēcīgu. Mūsu ceļš ved uz Kohtla-Järvi – vietu, kur zeme stāsta savu stāstu. Vietu, kur reiz sācies stāsts par Igaunijas degakmens rakstuvēm.
Šī mazā pilsētiņa kā neatklāts grāmatas sējums glabā rūpniecisko vēsturi, kas veidojusi ne tikai reģionu, bet arī valsts identitāti. Mūsu galamērķis – Degslānekļa muzejs, vienīgais šāda veida muzejs pasaulē. Jau pirmajā solī jūtam – šeit runā zeme.
Šī nav tikai industriālā ekspozīcija – tā ir kultūras un ekonomikas hronika, kas izstāsta, kā Igaunijas brūnai zelts – degslāneklis – gadu desmitiem barojis ekonomiku.
Bet te nav tikai pagātne. Muzejs liek padomāt par tagadni un nākotni. Apskatot, kā šie izrakteņi tiek izmantoti arī mūsdienās – ceļu segumos, kosmētikā, šampūnos, zālēs, saproti, cik cieši mēs vēl joprojām esam saistīti ar zemi. Un cik daudz šeit ieguldīts darba, sviedru un dzīves.
Kohtla-Järve atgādina laikus, kad viss griezās tikai ap degslēnekli. Visa pilsēta ir celta un veidota, lai attīstītu degslānekļa ieguves tradīcijas. Un lai gan pati pilsēta atgādina vienotu staļinisma laikmeta monumentu te ir kāda ēka, kas spēj pārsteigt negaidot. Un tas ir vietējais kultūras nams. No ārpuses – ēka kā ēka ar kolonnām, nu gluži kā tā laika arhitektūras paraugs. Ieej iekšā – un tu nonāc pagājušā gadsimta 50-60 gadu atmosfērā. Milzīgas koka kāpnes, kas segtas ar samta celiņu, grandiozas grieztu lampas, sienu krāsojumi. Jā, es esmu tādus redzējusi, bet tikai veco laiku filmās. Bet te tas viss ir tik dzīvs un tik īsts.
Igaunijas augstākais ūdenskritums – Valastes varenība
Ceļš ved mūs tālāk – prom no cilvēka radītā atpakaļ pie dabas spēka, kas atklājas nevis vārdos, bet klusumā. Mēs tuvojamies Valastes ūdenskritumam – augstākajam Igaunijā, kas ar savu 30 metru kritienu pāri Ontikas klintīm iedvesmo ikkatru, kas te nokļuvis.
Mūsu ierašanās sakrīt ar pavasara ūdeņu spēku. Ūdens gāžas pāri kaļķakmens kraujai ar tādu jaudu, ka vējš piesūcinās ar smalku miglu. Šī ir vieta, kur ainava runā pati par sevi – visapkārt mežs, zem kājām jūras krasts, un priekšā – ūdenskrituma ritms, kas šķiet senāks par jebkuru cilvēka balsi.
Skatoties lejup, acis uz brīdi apstājas pie zemes kārtu krāsainajām strīpām, kas atklājas klintīs. Katra no tām – kā laika slānis, veidojies gadu tūkstošiem, kā atgādinājums par to, cik dziļas un noturīgas ir zemes atmiņas. Šī vieta ļauj ne tikai redzēt, bet sajust, cik varena un skaista ir dabas vienkāršība.
Mēs vienkārši stāvam un elpojam. Te nav ko teikt – viss svarīgais jau notiek. Un, iespējams, tā ir viena no tām retajām vietām, kur cilvēks atkal kļūst par daļu no ainavas, nevis skatītāju.
Sakas muiža – klints mala, vējš sejā un vakara miers
Vakars Ziemeļigaunijā atnāk klusi, bet iespaidīgi – kā garš, silts izelpiens pēc piedzīvojumu pilnas dienas. Mēs tuvojamies Saka muižai, kas paslēpusies Ontikas stāvkrasta malā, raugoties jūrā kā mierīga sardze, kas gadsimtiem stāvējusi pretī vējam.
Muiža šķiet gandrīz noslēpumaina – kā pērlīte meža un jūras satikšanās vietā. Kungu stila interjers ar mežģīņu galdautiem, greznām mēbelēm un logiem, pa kuriem ieplūst tikai dabas gaisma – šeit laiks palēninās. Mēs izstaigājam apkārtni, dodamies lejup pa stāvkrasta kāpnēm uz akmeņaino piekrasti, un meklējam fosilijas, kas paslēpušās starp jūras izskalotajiem akmeņiem.
Manā plaukstā ieguļas senatnīga gliemežvāka nospiedums – vēstules no pagātnes, kas glabājas šajā klintī jau miljoniem gadu. Dažs no mums atrod arī aizvēsturiskas radības pēdas, iegravētas akmens mūžībā.
Kad saule sāk grimt jūrā, mēs pulcējamies uz vakariņām restorānā Cliff – noslēptā muižas pagrabā ar velvju griestiem un izsmalcinātu virtuvi. Vakara kulminācijā – gaisīga meringa kūka ar brūkleņu mērci, kas burtiski izkūst uz mēles. Pat vissmalkākie Rīgas restorāni šeit nestāv līdzās, un to vienprātīgi atzīst visa mūsu kompānija.
Vēlāk, kad ķermenis noguris, bet prāts vēl kavējas pie ainavām, mēs ļaujamies SPA mieram – silta pirts, sāls istaba, maigs baseina ūdens. Tas ir veltījums pašiem sev, pēc dienas, kurā redzēts tik daudz. Un kā pēdējais punkts uz “i” – katrā numuriņā mūs sagaida pudele dzirkstošā vīna ar augļiem. Mazs, bet nozīmīgs žests, kas liek pasmaidīt, pirms acis aizveras.
- Saka muiža nav tikai naktsmītne – tā ir pieredze, kur jūra, klints un klusums savijas kā trīs balsis vienā dzidrā dziesmā.
3. diena – no muižas brokastīm līdz senatnes pirts spēkam
Rīts Sakas muižā atnāk ar dūmakainu gaismu un klusumu. Mēs mostamies vietā, kur laiks rit savā tempā, un jūra klusi čukst no tāluma.
Muižas apkārtne no rīta ir kā glezna – parka senatnīgie koki, rasa uz lapām, un skats no augstā klints krasta uz jūru, kas viļņojas mierā. Mūsu mazā kompānija brokastīs dalās vakardienas iespaidos, bet ātri vien saruna aizslīd uz nakts piedzīvojumiem.
“Man šķita, ka mani apciemoja muižas spociņš,” kāds smejas. “Manā istabā dejoja gaismiņa pa griestiem, līdz sapratu, ka tā tikai no mazo logu ailēm,” piebalsoju. Citi atzīst, ka gulējuši kā susuri mīkstajos pēļos. Jā, šis rīts ir viens no tiem, ko negribas traucēt – ne ar troksni, ne steigu.
Karukella brīvdienu mājas – vieta ar dvēseli
Pēc klusuma un muižas elegances mūs sagaida pavisam cita, bet ne mazāk īpaša sajūta. Ceļš ved uz Karukella brīvdienu māju – vietu, kur mājīgums ne tikai redzams, bet taustāms gaisā.
Saimniece mūs sagaida ar siltu smaidu un sirsnību, kas liek momentā saprast – šī nav parasta viesu māja. “Šeit viss ir veidots ar sirdi,” viņa saka. Un mēs to jūtam. No skaisti sakārtotām telpām līdz mazajām niansēm – sāls trauciņš, cepumi šuplādē, pat gulta klāta kā mājās.
Karukella ir kā miera osta – piemērota kuplai ģimenei, draugu pulkam līdz 10 personām vai meiteņu vecmeitu ballītei. Te var vienkārši būt, atpūsties, meditēt vai sēdēt verandā un vērot, kā laiks atkal ieiet savā ritmā.
Un tajā visā – klusā estētikā, dabas tuvumā un cilvēka siltumā – dzimst sajūta par mājām, pat ja šeit esi tikai ciemiņš.
Akmens laikmets un saunu pasaule – Lammasmäe
Vēl pēdējie sveicieni Karukella namamātei un mēs dodamies meža virzienā, kur laiks zaudē ierasto formu, un cilvēks sastopas ar savu pirmsākumu.
Mūsu galamērķis – Lammasmäe brīvdienu ciemats, vieta, kur sauna nav vienkārši pirts, bet rituāls, dziedināšana un atgriešanās pie dabas saknēm. Tiklīdz nokļūstam mežu ieskautajā teritorijā, gaisā jau jūtama senatnes aura.
Lammasmäe nav vieta vienkāršai pirts baudīšanai – tā ir pasaulīte, kur viss ir pārdomāts: koka mājiņas nakšņošanai, vieta sporta spēlēm, ēdināšana līdz pat 200 viesiem. Kundas upes krasts un apkārtējais mežs piešķir šai vietai īpašu spēku – mistisku, pirmatnēju, bet vienlaikus ārkārtīgi mierinošu.
Šeit notiek korporatīvie pasākumi, saliedēšanās retrīti, un arī mēs saprotam, kāpēc. Jo kad, sildoties pie ugunskura ar piparmētru tēju rokā un garšojot vietējos meža gaļas gardumus, saproti vienu – šī nav tikai vieta, kur atpūsties. Tā ir vieta, kur atgriezties pie sevis.
Un tad pienāk pārsteiguma brīdis – VR ekskursija uz akmens laikmetu. Uzliekot brilles, mēs pēkšņi pārceļamies tūkstošiem gadu atpakaļ, sajūtot, kā zeme pulsē zem kājām, kā senie cilvēki dzīvoja, elpoja un svinēja dzīvi. Tā nav vienkārši simulācija – tā ir atgriešanās senatnē.
Kā punkts uz “I” viesošanos pirts pasaule noslēdzam ar peldošo kūdras pirti – šūpojošos koka būdiņu virs ūdens, kurā tiekam apvīti ar kūdras tvaiku, kas atver poras un attīra sajūtas. Tad nāk kūdras maskas, kas ne tikai atsvaidzina ādu, bet piedāvā sajūtu, ka esi pārklāts ar pašas zemes enerģiju.
Atgriešanās mājās – mazliet noguruši, taču acīs mirdz prieks
Pēcpusdienā mēs vēl uzkavējamies Lammasmäe brīvdienu ciematā – vēl viena maltīte, vēl viens skatiens pār meža galotnēm, vēl viens klusums starp cilvēkiem, kas tikko kļuvuši par draugiem. Skati, smaržas, skaņas – viss it kā vēl klātesošs, bet jau caur nelielu nostalģijas filtru. Tad sākas atgriešanās ceļš uz Rīgu. Priekšā mūs gaida četras stundas brauciena.
Bet patiesībā – mēs neesam devušies prom. Daļa no mums paliek šeit – Toilas vējā, Valastes šalkoņā, Sakas klusumā un Lammasmäe zemē.
Trīs dienas paskrēja kā viens elpas vilciens. Tik daudz tika redzēts, piedzīvots, izjusts – no raktuvēm līdz augstiem ūdenskritumiem, no SPA procedūrām līdz akmens laikmeta pirts rituāliem. No smiekliem VR brillēs līdz klusumam jūras krastā.
Mēs devāmies prom ar sajūtu, ka mēs noteikti atgriezīsimies.
Un, ticiet man – arī jūs to gribēsiet, ja reiz to redzēsiet!
